dans le dictionnaire PONS
locuplētō <locuplētāre> (locuples)
- locupleto
- bereichern, reichlich versehen [ milites praedā; templum picturis;
- locupleto übtr
- eloquentiam ]
| locuplētō |
|---|
| locuplētās |
| locuplētat |
| locuplētāmus |
| locuplētātis |
| locuplētant |
| locuplētem |
|---|
| locuplētēs |
| locuplētet |
| locuplētēmus |
| locuplētētis |
| locuplētent |
| locuplētābam |
|---|
| locuplētābās |
| locuplētābat |
| locuplētābāmus |
| locuplētābātis |
| locuplētābant |
| locuplētārem |
|---|
| locuplētārēs |
| locuplētāret |
| locuplētārēmus |
| locuplētārētis |
| locuplētārent |
