dans le dictionnaire PONS
imputātor <ōris> m (imputo) Sen.
- imputator
- „der Anrechner“, der Selbstgerechte (der sich damit brüstet, anderen Gutes zu tun)
| Cas | Singulier | Pluriel |
|---|---|---|
| Nominatif | imputātor | imputātorēs |
| Génitif | imputātōris | imputātorum |
| Datif | imputātorī | imputātoribus |
| Accusatif | imputātorem | imputātorēs |
| Ablatif | imputātore | imputātoribus |
