dans le dictionnaire PONS
orbis <is> m (Abl Sg orbe, selten orbī)
1. (Kreis, das Rund, Rundung)
a.
c. MILIT
f. (in der Rede)
- orbis
-
2. (Scheibe) meton.
a.
- orbis
-
b.
| Cas | Singulier | Pluriel |
|---|---|---|
| Nominatif | orbis | orbēs |
| Génitif | orbis | orbum |
| Datif | orbī | orbibus |
| Accusatif | orbem | orbēs |
| Ablatif | orbe | orbibus |